Pēdējais templiešu noslēpums

Tomēr, lai sāktu par to runāt, ir jāiedziļinās vēstures faktos, kas mums šodien ir droši zināmi.
Templiešu vēsture ir tieši saistīta ar Pirmā krusta kara sākumu. Tātad — neliels vēsturisks ieskats.
Pirmā krusta kara organizators un garīgais iedvesmotājs bija pāvests Urbāns II. 1095. gada 27. novembrī Klermonas koncilā Francijā pāvests Urbāns II (1088–1099) uzrunāja dižciltīgos un garīdzniecības pārstāvjus, solot ekspedīcijas dalībniekiem grēku atlaišanu par viņu Dievam tīkamajiem varoņdarbiem. Lai pārliecinātu vēl vairāk cilvēku, viņš deva mājienus par Austrumu bagātībām, kas nonākšot ticīgo kristiešu rokās. Tas iedvesmoja iedzīvotājus, kuri saskatīja iespēju apmierināt gan savas garīgās, gan materiālās vajadzības.
Un tā 1096. gada 15. augustā no nelielās Beļģijas pilsētiņas Buijonas ceļā devās pirmās Svētā kapa karotāju vienības. Tās vadīja vietējais senjors — hercogs Godfrīds no Buijonas, kuram bija lemts spēlēt vienu no galvenajām lomām vienīgajā uzvarām vainagotajā bruņinieku krusta karā uz kristietības dzimteni. Pirmais krusta karš norisinājās no 1096. līdz 1099. gadam.
Deviņpadsmit gadus vēlāk, 1118. gadā, deviņi franču bruņinieki — Igo de Pejēns, Žofruā de Senomērs, Andrē de Monbārs, Žofruā Bizots, Gundomārs, Rolāns, Aršambo de Sentēnēns un Peins de Mondezir — apņēmās aizsargāt ceļu uz Jeruzalemi no laupītājiem un uzbrucējiem.

Jeruzalemes karalis Balduīns, Godfrīda no Buijonas brālis, piešķīra viņiem rezidenci savā pilī — Templī (Temple), kas bija uzcelta senā ebreju ķēniņa Zālamana tempļa vietā.

Šī bruņinieku grupa apvienojās militāri klosteriskā ordenī, ko nosauca par „Nabaga Jēzus bruņiniekiem no Zālamana tempļa” (pēc citiem avotiem — „Jeruzalemes tempļa nabaga brāļiem”). Tomēr ikdienā viņus sāka dēvēt pēc rezidences vietas — par templiešiem, Tempļa bruņiniekiem jeb tempļa mūkiem.

Deviņus gadus šī bruņinieku grupa veica izrakumus zem Zālamana tempļa. To rezultātā tika atrastas kristiešu svētvietas un artefakti, kas ordeņa locekļiem nodrošināja milzīgu varu un bagātību.

Par to liecina arī fakts, ka Romas pāvests Inocents II piešķīra templiešu ordenim „Lielo hartu”, kas atbrīvoja tā locekļus no vietējo laicīgo un garīgo varas iestāžu jurisdikcijas. Šis dokuments arī atbrīvoja templiešus no baznīcas desmitās tiesas maksāšanas un piešķīra ordenim plašu autonomiju, paredzot tiešu pakļautību pašam pāvestam.

Tāda ir īsa vēsture par to, kā izveidojās viens no noslēpumainākajiem bruņinieku ordeņiem. Tomēr visos laikos galvenais jautājums ir bijis šāds: ko tieši templieši atrada Jeruzalemē, un kas viņiem deva tik lielu bagātību un varu?
Arī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki uzdeva sev šos jautājumus.

Kopumā pastāv vispārpieņemta versija, ka Tempļa bruņinieki atrada Svēto Grālu — kausu, no kura apustuļi baudīja vīnu Pēdējo vakariņu laikā un kurā Jāzeps no Arimatejas pēc krustā sišanas savāca Kristus asinis. Tomēr šajā versijā ir vairāk leģendu un izdomājumu nekā faktisku pierādījumu.

Pēdējā laikā plašu popularitāti ieguvusi cita, ne mazāk pārsteidzoša versija, saskaņā ar kuru Grāls nav trauks, bet gan Jēzus Kristus un Marijas Magdalēnas noslēpums. Šo versiju visai pasaulei spilgti atklāja Dens Brauns savā bestsellerā „Da Vinči kods”.
Mūsu sākotnējā hipotēzē tika ņemtas vērā abas galvenās versijas par templiešu atradumiem. Taču iepriekšējā ekspedīciju pieredze mums lika domāt, ka patiesais noslēpums slēpjas kaut kur citur.

Tātad mūsu maršruts veda tieši caur vietu, no kuras sākās Pirmais krusta karš un kur varēja būt atrodamas norādes uz templiešu noslēpumiem. Tā ir neliela provinces pilsētiņa Beļģijā ar skanīgu nosaukumu Buijona.
Pilsētas iedzīvotāju skaits ir neliels, un viņi galvenokārt dzīvo no tūrisma. Taču ceļojumu un seno piļu cienītājiem Buijona ir ļoti labi pazīstama.

Pilsēta atrodas klints pakājē, uz kuras slejas pārsteidzoša 11. gadsimta senpils, kas līdz mūsdienām saglabājusies gandrīz sākotnējā veidolā. Tieši no šīs pils devās krustneši Pirmajā krusta karā, un, visticamāk, arī deviņi pirmie templiešu bruņinieki savu ceļu sāka šeit.
Ierodoties galamērķī, mēs veicām sākotnējos pētījumus, kas liecināja, ka šai vietai piemīt visas anomālās zonas pazīmes.
Vispirms uz to norādīja Semuā upes cilpveida līkums, kas pilnībā aptver pili klints pakājē. Visticamāk, pils celtnieki izmantoja upes līkumu kā aizsarggrāvi, kas kalpoja par dabisku aizsardzību pret uzbrukumiem un padarīja pili gandrīz neieņemamu.

No otras puses, mūsu daudzu gadu pieredze telpu un zemes gabalu biolokācijas izpētē liecina, ka senatnē cilvēki zināja par ģeopatogēnajām dzīslām un prata tās izmantot. Tās ir zonas, kas atrodas Zemes garozas lūzumu vietās.
Enerģētiski informatīvā skatījumā šāda struktūra veido spēcīgu torsionu lauku — lauku, ko rada spins kvantu līmenī vai rotācija makroskopiskā līmenī (A. E. Akimovs). Tas, kā apgalvots, veicina telpas un laika anomāliju rašanos, kā arī pāreju atvēršanos uz paralēlajām pasaulēm.

Nākamais faktors, kas liecināja par šīs vietas anomālo raksturu, bija hronālās anomālijas pazīmes.

Hronālā anomālija ir ierastās laika plūsmas traucējums. Dažos gadījumos cilvēks uz laiku var pazust un parādīties citā laikā vai telpā. Pēc atgriešanās viņam var šķist, ka pagājušas tikai dažas minūtes vai stundas, lai gan patiesībā ir pagājušas vairākas dienas.
Šajā gadījumā vairāku ekspedīcijas dalībnieku pulksteņi fiksēja nelielu laika plūsmas novirzi. Atšķirība bija aptuveni piecas minūtes.
Runājot par Buijonu kopumā, var droši apgalvot, ka šīs vietas anomālija jūtami ietekmē arī paša reģiona iedzīvotājus.
Šajā sakarā gribētos atsevišķi pieminēt Beļģijas iedzīvotājus. Īsumā — lai gan viņiem ir acīmredzama materiālā labklājība un pārticība, arī dvēseles siltuma un garīgās attīstības līmenis ir ļoti augsts.

Rietumu pasaulē šāda kombinācija ir sastopama ārkārtīgi reti. Parasti dominē pārmērīgs prakticisms un materiālo vērtību prioritāte.
Buijonas iedzīvotājiem garīgā un materiālā līdzsvars ir īpaši izteikts pat salīdzinājumā ar citu Beļģijas pilsētu iedzīvotājiem. Jāpiemin arī kāds šķietami nenozīmīgs fakts: šajā pilsētā jūs sveicinās pilnīgi visi — sākot ar policistu un beidzot ar vienkāršu strādnieku.
Atgriežoties pie šīs vietas anomālā rakstura, varam konstatēt, ka arī ekspedīcijas dalībnieki tās ietekmi sajuta jau tad, kad tuvojās pilij.
Lieta tāda, ka šādām anomālajām zonām parasti ir aizsarggredzeni. Tie savā ziņā ir kontrolpunkti enerģētiskajā līmenī. Šādu gredzenu šķērsošana ir saistīta ar enerģētisku pārslodzi un var būtiski ietekmēt fizisko veselību.

Parasti novērojamie simptomi ir pēkšņas galvassāpes, galvenokārt pakausī un deniņos, slikta dūša, ausu aizkrišana un sāpes sirds apvidū. Pēc aizsarggredzenu šķērsošanas visi iepriekš minētie simptomi izzūd.

Šo gredzenu uzdevums ir nepieļaut anomālajā zonā tos, kuri savu enerģētisko un garīgo rādītāju dēļ vēl nav gatavi darboties ar šajā zonā glabāto enerģiju un informāciju vai mijiedarboties ar to.

Vienīgie, kurus šie gredzeni neietekmē, ir tūristi un vietējie iedzīvotāji. Pirmie parasti apmeklē šādas vietas ziņkārības dēļ un neiedziļinās smalkmateriālajās struktūrās. Savukārt otrie jau sen ir „aklimatizējušies” šādai ietekmei.
Ieejot zonā, dažiem ekspedīcijas dalībniekiem nācās izmantot paņēmienu, kas paredzēts enerģētiskā līdzsvara steidzamai atjaunošanai. Šis paņēmiens ir neatņemama mācību priekšmeta „Darba drošība” sastāvdaļa, kuru apgūst ikviens mūsu parapsiholoģijas un ezotērikas kursu dalībnieks.

Bez šī priekšmeta eksāmena nokārtošanas cilvēks netiek pielaists dalībai ekspedīcijās.
Drošības apsvērumu dēļ tika nolemts daļu ekspedīcijas dalībnieku atstāt pils pakājē. Tomēr galvenā grupa veiksmīgi šķērsoja anomālās zonas aizsarggredzenu un spēja iegūt informāciju no templiešu ordeņa egregora — enerģētiskas būtības, ko veido indivīdu domu formu kopums un kas patronē noteiktu sociālo grupu.

Izanalizējot iegūtos materiālus, varam uzreiz teikt, ka abas Svētā Grāla versijas apvienojās vienā. Lūk, galvenā iegūtās informācijas būtība.

Jēzus Kristus atnākšana uz Zemes bija Dievišķās gribas izpausme, kas viņam uzticēja ļoti plašu uzdevumu loku. Mums ir zināma tikai neliela daļa no tā, kas bija jāīsteno Glābējam. Lielākā daļa palika viņa misijas ēnā un ilgu laiku bija pieejama tikai nelielām Iesvētīto grupām.

Iesvētītie ir cilvēki, kuriem ir piešķirta pieeja noteiktām slepenām zināšanām un kuri pieder konkrētam ezoteriķu lokam. Šāda piederība uzliek arī noteiktus pienākumus, dzīves noteikumus un normas, kas iesācējam — cilvēkam, kurš iesvētīts konkrētā zināšanu un prasmju pakāpē, — ir stingri jāievēro.

Taču ir pienācis laiks, kad noslēpuma plīvurs kritīs un mēs ieraudzīsim pilnīgu ainu par sen pagājušajiem notikumiem.
Viens no Kristus uzdevumiem bija atnest uz Zemi jaunu ģenētisko kodu, kas izmainītu visu cilvēka bioloģiskā ķermeņa struktūru. Tā rezultātā bija jānotiek DNS molekulas korekcijai, kas savukārt cilvēkam pavērtu piekļuvi zemapziņai.

Cilvēks spētu apzināties sevi ne tikai kā vienas dzīves iemītnieku, bet galu galā iegūtu priekšstatu par visu savu pārdzimšanu ciklu un pasaules daudzveidību.

Šādas zināšanas cilvēkam sniegtu pavisam citu pieeju pašreizējai dzīvei un uzliktu citus pienākumus, kā arī piešķirtu citas tiesības.
Tomēr Kristus uzdevums bija nodot šo kodu vispirms tiem, kuri atrodas sabiedrības priekšgalā un vada iedzīvotāju sociālo un garīgo dzīvi. Citiem vārdiem sakot, izmainītajam kodam bija jāpāriet karaļnamu dinastijās.

Tas bija paredzēts, lai valdnieki varētu sagatavot iedzīvotājus pārejai uz citu vibrāciju, pasaules uztveres un eksistences līmeni.
Lai to īstenotu, Jēzum bija jābūt pēcnācējiem no karaļnama, proti, viņa sievai bija jābūt karaliskās izcelsmes sievietei. Un viņš to atrada — tā bija Marija Magdalēna.

Vispārpieņemtais priekšstats par Mariju Magdalēnu kā prostitūtu, saskaņā ar šo versiju, tika izdomāts daudz vēlāk, lai slēptu no ticīgajiem patieso notikumu ainu.

Viņiem bija pēcnācēji, kuri kopā ar Mariju un Jēzu pārcēlās uz Eiropu. Tieši mazbērni un mazmazbērni lika pamatus Francijas karaliskajai dinastijai. Jaunais ģenētiskais kods sāka izplatīties pa karaliskajām dzimtām.

Tomēr valdnieku apziņā un pasaules uzskatā nekādas pārmaiņas nenotika.

Lieta tāda, ka koda aktivizēšanai cilvēka ķermenī bija nepieciešama atslēga — aktivizētājs. Šī funkcija tika uzticēta tieši Svētajam Grālam, kas kalpoja par noteiktas frekvences ģeneratoru.

Veicot svēto rituālu ar kausu, kods aktivizējās un cilvēkam pavērās piekļuve zemapziņai.
Taču karaliskās dinastijas rīcībā šī kausa nebija. Par tā glabātājiem kļuva templiešu bruņinieki. Viņi to atrada, veicot izrakumus Zālamana templī, un kopā ar manuskriptiem par Kristus un Marijas Magdalēnas noslēpumu nogādāja to Romas pāvestam.
Tieši pāvests deva templiešiem norādījumu glabāt kausu un Kristus noslēpumu, bet pateicībā apbalvoja viņus ar godu, naudu un pilnvarām.

Buijonas pils izpēte ļauj mums apgalvot, ka kādā vēstures posmā Svētais Grāls atradās šeit. No drošības viedokļa šī vieta bija ļoti uzticama un grūti ieņemama. Turklāt tā bija lieliski piemērota arī no enerģētiskā skatpunkta.

Lieta tāda, ka Semuā upes cilpa pēc savas formas veido kausam līdzīgu figūru, kuras iekšpusē atrodas klints. Tādējādi dabā bija radīti apstākļi, kuros kauss varēja sākt harmonizēt telpu un cilvēkus, kas atradās pils tuvumā.

Templieši bija kausa glabātāji aptuveni divsimt gadu, līdz Francijas karalis Filips IV 1312. gadā pierunāja pāvestu Klementu V sākt inkvizīcijas karu pret ordeni, lai galu galā iegūtu kausu un aktivizētu ģenētisko kodu.

Karalis cerēja tādējādi iegūt absolūtu varu. Ordenis tika iznīcināts, taču Svētais Grāls tā arī nenonāca karaliskās dinastijas rokās.
Kopš tā laika gadsimtiem ilgi dažādu karalisko dzimtu emisāri nepārtraukti meklē Svēto Grālu.

Pēdējā laikā ir izplatījusies informācija, ka Svētā Grāla pēdas meklējamas Latvijā. Mēs nevaram ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka tas atrodas tieši šeit. Taču uzmanību piesaista cita tendence.

Pēdējā laikā Latviju sākuši apmeklēt monarhi un karalisko ģimeņu pārstāvji no daudzām valstīm. Var pieņemt, ka viens no viņu apmeklējumu mērķiem ir iespēja nokļūt zemē, kur, iespējams, atrodas atslēga, kas paver piekļuvi zemapziņas dzīlēm un sniedz neierobežotas iespējas.

Tomēr pastāv arī cits iemesls. Ir informācija, ka tieši Latvijā kopš noteikta laika sākuši dzimt cilvēki, kuri iepriekšējās dzīvēs bijuši templiešu bruņinieki.

Izmantojot noteiktu psihotehniku, iespējams piekļūt šo cilvēku zemapziņai, kurā, visticamāk, ir informācija par ordeņa noslēpumiem un Svētā Grāla atrašanās vietu.

Taču laiks, kad jauno kodu saņēma tikai valdošās aprindas, ir pagājis. Šī iespēja tika nokavēta, un tādēļ pašlaik tiek īstenots Dievišķais plāns, saskaņā ar kuru līdzīgām DNS struktūras izmaiņām jānotiek visiem planētas Zeme iedzīvotājiem.

Korekcija jau notiek pakāpeniski. Viens no galvenajiem mehānismiem ir vīrusi, kas katru gadu modificējas un tādējādi maina mūsu imūnsistēmu.

Otrs mehānisms ir komētas, kas lido garām Zemei. Tās esot sasaluši mikroorganismi, kas, tuvojoties Zemei, atkūst un kopā ar nokrišņiem nonāk ūdenī, ko mēs dzeram.

Tātad uzdevums, kas tika uzticēts Jēzum Kristum, mūsdienās tiek īstenots, un tuvojas laiks, kad ikviens dzīvais cilvēks atcerēsies visu ceļu, ko viņš ir nogājis iepriekšējo gadsimtu laikā.