Latvija — «ziepju burbuļu» zeme

Pie varas valstī nāca tādi paši neprofesionāļi, un valsts sabruka. Lepnība — tas ir Latvijas galvenais ienaidnieks, nevis Krievija. Tā ir bijis vienmēr. Mūsu valstij raksturīga vēlme valdīt, nevis vadīt, vēlme iegūt, nevis darīt. Kad sarunājies ar cilvēkiem un jautā par nākotnes plāniem, visi vēlas izveidot «savu» uzņēmumu. Taču galvenā motivācija ir nevēlēšanās kādam pakļauties — visi grib būt saimnieki un iegūt paklausīgus vergus. Lepnība ir ceļš uz cietumu vai vismaz uz nebrīvi. Lepnības formula ir šāda:
Potenciāls, dalīts ar realizācijas pakāpi

Latvijā ir milzīgs, lielākajai daļai neapzināts potenciāls un milzīgs slinkums. Potenciālu nosaka pati daba. Jo vairāk ūdens, jo vairāk informācijas, jo ūdens ir galvenais informācijas uzkrājējs. Šeit atrodas dimantu dzīslas, kas sniedz visplašāko iespēju spektru, taču vienlaikus prasa ievērot likumus, bet pie mums viss notiek otrādi. Paaugstināts dabiskā starojuma līmenis paātrina visus evolūcijas procesus, bet mēs esam iestrēguši vecos aizvainojumos. Tāpēc šeit tik spēcīga ir skaudība un maģija, nevis ticība Dievam, cilvēkiem un dabai.

Ja sākumā krīze izraisīja paniku, apātiju un vēlmi veidot pārtikas krājumus, tad tagad cilvēki pie tās kaut kā ir pieraduši. Izrādās, ka daudziem dzīve turpinās arī krīzes laikā. Cilvēka psihe pielāgojas visam. No vienas puses, tas ir labi, taču gribētos, lai cilvēce šajā stāvoklī neuzkavētos pārāk ilgi. Jo ilgāk mēs atradīsimies šajā zemākajā punktā, jo smagākas būs sekas. Tāpēc es vēlētos aicināt ikvienu ar izpratni izturēties pret mūsu dzīves likumsakarībām un arī pašam piedalīties tās vadīšanā.
Lai kaut ko mainītu, tas vispirms ir jāsaprot un jāpieņem. Krīze, tāpat kā uzplaukums, ir dabiska dualitātes izpausme. Taču viss ir atkarīgs no tā, cik gatavi esam kritumam, cik liela ir mūsu izturības rezerve un cik dziļš būs kritiens. Apturēt šo procesu nav iespējams, tāpat kā nav iespējams novērst neizbēgamo kāpumu. Taču ir iespējams rīkoties pareizi un nenonākt postā kopā ar daudziem citiem.

Jebkuras evolūcijas kustības jēga ir pēc iespējas tuvāk pietuvoties «zelta» viduspunktam. Mērenība gan uzplaukuma, gan lejupslīdes laikā nosaka šo viduspozīciju. Nevajag pārāk steigties un daudz ēst vai pārlieku daudz uzņemt, citādi var iestrēgt kā Vinnija Pūka apēdušais Trusītis. Tiem, kuri pasauli uztver kā plakanu un lokālu, attīstība pašlaik līdzinās ceļam caur adatas aci.
Iedomājieties kustību pa astotnieka trajektoriju. Pašlaik ir noslēdzies kustības posms pa apakšējo cilpu, un notiek pāreja caur šauro atveri uz nākamo, augšējo vijumu. Tieši tāpēc cilvēki zaudē visu: draugus, darbu, naudu un tā tālāk. Viņi zaudē visu lieko, neīsto. Tikai tā iespējams iziet caur šauro atveri, kad paliek vienīgi tas, kas ir tevī pašā: tavs iekšējais potenciāls, mīlestības spēks, gara spēks, optimisms, zināšanas un profesionalitāte.

Krīze ir eksāmens, brieduma apliecības iegūšana. Nav jēgas skumt par to, kas aiziet un nav bijis īsts. Vispirms ir jāformulē, kādu jauno pasauli vēlamies redzēt.

Pašlaik visi kritizē mūsu brīnišķīgo valsti. Mums patiešām nav paveicies — esam nonākuši postītāju pārvaldībā. Viņi tik ļoti steidzās sagrābt varu un naudu, ka aizmirsa iemācīties, ko ar to visu iesākt. Protams, varētu Godmanim un viņam līdzīgajiem piestādīt rēķinu par genocīdu, ko viņi sarīkojuši, taču ar to jau nodarbojas Krievija. Turklāt no tā nav nekāda labuma. Kas izdarīts, tas izdarīts. Bet, ja ticam kosmisko likumu nesatricināmībai, ir vērts saprast, kāpēc Dievs to pieļāva. Tas nozīmē, ka visam ir sava jēga un viss šajā pasaulē ir taisnīgi.

Pilnīgā sagrāve, kas notikusi mūsu valstī, liecina, ka mums pilnīgi viss ir jāveido no jauna, pēc principiāli atšķirīgiem pamatiem. Protams, katru reizi visu nojaukt līdz pamatiem un pēc tam būvēt no jauna nav efektīvi. Taču, acīmredzot, tie, kuri uzauguši komunistu laikā, citādi neprot. Viņi ir profesionāli postītāji un kā divas ūdens lāses līdzinās tiem, pret kuriem paši tik nikni cīnās. Taču vairs nav nekā, ko sagraut, un vairs nav neviena, no kā zagt, tāpēc ir pienācis laiks pateikt viņiem sabiedrisku paldies un nosūtīt pelnītā atpūtā.
Ir pienācis laiks pie «stūres» laist tos, kuri šo gadu laikā kļuvuši par profesionāļiem ekonomikā, politikā un ideoloģijā un kuriem ir interesanti radīt un veidot. Jūs jautāsiet — kas tie ir? Tie, kuri pašlaik atrodas pa vidu.

Iedomājieties revolūciju smilšu pulksteņa veidā: tas, kurš bija pirmais, kļūs par pēdējo. Bet tam, kurš atradās pa vidu, nekas nemainīsies. Tieši tie cilvēki, kuri šajos gados ne tikai pelnīja ar spekulācijām, kukuļiem un krāpšanu, bet nodarbojās ar savu iemīļoto darbu, darīja to labi, nepārtraukti mācījās un domāja ne tikai par vēderu, bet arī par dvēseli, tagad nosaka, cik ātri notiks apvērsums.
Tas nenozīmē, ka visiem jāmetas politikā un jāmēģina «sēsties pie valsts stūres». Pārmaiņu ātrums būs atkarīgs no tā, cik ātri «vidusslāņa» pārstāvji pieņems lēmumus par to, kādai jābūt jaunajai dzīvei. Ja cilvēku galvenās domas paliks pagātnē vai arī tā vietā, lai virzītos uz priekšu, viņi gaidīs «melno dienu», tas bremzēs procesus un radīs vēl lielākus zaudējumus.
Pašlaik vissvarīgākais ir sasniegt ūdens stāvokli — vienlaikus būt elastīgiem un spēcīgiem kā straumei. Viss stingrais un vecais tiks salauzts neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai ne. Ir nepieciešams pārveidot visu: politiku, ideoloģiju, izglītību, ekonomiku, medicīnu, ģimenes institūciju un, pats galvenais, pasaules uzskatu.

Galvenā īpašība, uz kuru var paļauties, kad viss brūk, ir ticība. Nevis ticība kā reliģiozitāte, bet ticība kā rakstura īpašība — ticība sev, apkārtējiem un Dievam. «Pēc jūsu ticības jums taps dots,» teikts Bībelē. Tieši ticība pašlaik tiek pārbaudīta.
Ja runājam par turpmākā ekonomikas attīstības ceļa izvēli, ir jāņem vērā mūsu valsts īpatnības.
Latvijā pašlaik atrodas Eiropas evolūcijas spirāle. Tāpēc šeit, pirmkārt, ir jāattīsta inovatīvās tehnoloģijas, zinātniskie pētījumi jebkurā jomā, izglītība, jāaudzē ekoloģiski tīra pārtika un jāattīsta ezotēriskais tūrisms. Latviju var padarīt par modes, dizaina un visu veidu mākslas centru. Var izveidot Baltijas valstīm paredzētu Vadības akadēmiju. Latvija var un tai ir jākļūst par vietu, kur regulāri notiek starptautiskas ezotērikas konferences.

Taču, lai mūsu valstī notiktu kardinālas pārmaiņas, ir jāpāriet uz harmonijas, mijiedarbības un miera veidošanas ideoloģiju. Tiem, kuri sēj naidu starp tautām un veido savu politiku pēc principa «skaldi un valdi», ir pienācis laiks pateikt stingru «nē». Ir laiks pārtraukt uzturēt ieilgušo aizvainoto «vecīšu» agoniju. Ir pienācis laiks dot ceļu jaunajiem, saprātīgajiem cilvēkiem, kuri vēlas būvēt un radīt.