Ienaidnieks spogulī

Vai mums šajā pasaulē patiešām ir vajadzīga cīņa un karš? No vienas puses — jā. Galu galā, pateicoties militāri rūpnieciskā kompleksa attīstībai, mūsu civilizācija ir sasniegusi pašreizējos mērogus. Visi progresīvie domātāji un zinātnieki savus pētījumus vispirms virzīja politisko spēku interesēs, kuri savukārt izvirzīja uzdevumus aizsargāt un iekarot tuvumā esošās teritorijas. Tikai pēc tam šie sasniegumi kalpoja miermīlīgiem mērķiem — tehnoloģiju un infrastruktūras attīstībai. Kā savulaik teica Hēgelis, jebkuras attīstības pamatā ir pretstatu cīņa. Bet vai mēs spēsim attīstīties, ja kādā jaukā brīdī vairs nebūs neviena, ar ko cīnīties? Tas ir, visi ienaidnieki pēkšņi paņems un pazudīs! Teiksiet, ka tā ir utopija? Nebūt ne! Pietiek vien izsekot tam, kā un kādam nolūkam darbojas cilvēces ienaidnieku ražošanas „fabrika”.

Naidīguma priekšnoteikumi.
Jau no agras bērnības mūs tieši vai netieši ietekmē doma, ka pasaulē viss nav mierīgi. Tiklīdz sākam dzirdēt un saprast, ko saka vecāki, mēs uzreiz saņemam veselu lērumu pamācību par to, ko nevajadzētu darīt mūsu tikko sāktajā dzīvē. Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka mums spilgti izklāsta veselu „pušķi” sodu par pārkāpumiem. „Spriedumu” izpildītāju lomā uzstājas vesela pasaku varoņu plejāde — no Baba Jagas un Pūķa Goriniča līdz mūsdienu antivaroņiem. Visu laiku baisākais un nekļūdīgi iedarbīgākais tēls, no kura baidās pat pieaugušie, ir likumīgās varas pārstāvis — milicis jeb mūsdienās policists. Bailes no šī likuma sarga mūsos saglabājas vēl ilgus, ilgus gadus.

Kā gan šo pasauli iztēlojas bērns, kuram jau no paša sākuma tiek rādīta biedējoša aina ar soda taisnīgumu? Ir pilnīgi skaidrs, ka jau no mazotnes bērnā tiek ieaudzinātas bailes no likuma kā tāda. Mazais cilvēciņš redz naidīgu pasauli, kas vēlas viņu sodīt par vismazāko pārkāpumu, tādējādi apslāpējot vēlmi un tieksmi patstāvīgi rīkoties un pieņemt lēmumus. Tā bērnā veidojas Ļaunuma tēls, ar kuru viņam neizbēgami nāksies cīnīties visu atlikušo dzīvi.

Bet vai Ļaunums vispār pastāv? Šis jēdziens ir visai abstrakts, un uz šādu jautājumu nav iespējams uzreiz atbildēt. Daudz vienkāršāk ir pajautāt: vai pastāv Ļaunuma pārstāvji? Ak, jā! Te mēs varētu sarīkot erudīcijas sacensības — kurš nosauks vairāk šīs ne pārāk populārās „kārtas” pārstāvju. Un šī saraksta priekšgalā ir Ļaunuma tēvs un ciltstēvs, kuru pazīst visi, pat ateisti materiālisti. Dažādās kultūrās un ticībās viņš ir pazīstams ar dažādiem vārdiem, taču mēs viņu pazīstam kā Luciferu jeb Velnu. Ja jums šajā brīdī pār muguru pārskrēja vieglas šermuļi, iesaku neturpināt lasīt. Savukārt tiem, kuri tomēr vēlas izprast jautājuma būtību, piedāvāju doties nelielā ceļojumā.

„Barmaleja” dzimšanas diena.
Lai izsekotu tam, kā un kad radās jēdziens „Ļaunums”, proti, pretstats labajiem un gaišajiem spēkiem, jāvēršas pie viena no pirmavotiem. Visizplatītākie rakstītie avoti, kuros aplūkots šis jautājums, pieder trim galvenajām pasaules reliģijām. Hronoloģiskā secībā tās ir šādas: jūdaisms — kristietība — islāms. Visdetalizētāk Dieva gribai pretēja spēka rašanās ir aprakstīta musulmaņu svētajos rakstos — Korānā.

Viss notika šādi. Kad Allāhs radīja Ādamu, Viņš pavēlēja eņģeļiem pakļauties Ādamam. Taču Iblīss (islāma „Velns”) atteicās viņa priekšā noliekties, pamatojot to ar to, ka viņš ir pārāks par šo cilvēku, jo Ādams ir radīts no māla, bet pats Iblīss — no uguns. Par nepaklausību Allāhs izdzina Iblīsu no debesīm. Taču pirms izraidīšanas viņš lūdza Allāham piešķirt viņam atliktu soda izpildi — laika posmu, kurā viņš varētu novirzīt cilvēkus no taisnā ceļa. Vienkāršāk sakot, Velns vēlējās ievilkt cilvēkus tādā pašā kļūdā, kādu bija pieļāvis pats. Allāhs atlika viņa sodu līdz Tiesas dienai.

Tieši tad sākās ļaunuma spēku karš pret visu cilvēci. Starp citu, jāatzīmē, ka šis karš sākās ar paša Allāha klusu atļauju. Un pirmie šī kara upuri bija Ādams un viņa sieva Ieva. Turpmākais stāsts par kārdinošo čūsku un aizliegto augli ir visiem labi zināms.
Vai tas tā patiešām notika un vai tas vispār ir noticis, mēs varam tikai minēt un izvirzīt hipotēzes. Taču vienu var apgalvot ar pilnīgu pārliecību. Lai kas notiktu mūsu dzīvē, lai kādas kataklizmas un nelaimes gāztos pār mūsu daudz cietušajām galvām un ar kādu netaisnību vai agresiju mēs saskartos, mēs noteikti zinām: pie visa vainojami TUMŠIE SPĒKI. Kāds kaut ko nozadzis — kurš vainīgs? Tie ir velniņi viņu sajaukuši! Vīrs krāpis sievu — kurš vainīgs? Velns viņam ribās iedūries! Un tā tālāk — katrai nelaimei mums ir savs „ļaunais dēmons” ar šauru specializāciju. Un ar šo visdažādāko nešķīsto spēku armādu mēs, cilvēce, jau vairākus tūkstošus gadu vadām nevienlīdzīgu cīņu.

Nešķīsto spēku vēsturiskie portreti.
Šādi atsevišķi „kontakti” ar nešķīsto spēku pārstāvjiem ir pazīstami gandrīz ikvienam. Taču daudz pievilcīgākas šķiet „ļaunuma spēku” masveida izpausmes pasaules vēstures fonā. Interesanti, ka vienmēr atrodas cilvēki, kuri spēj argumentēti pamatot, pret ko tieši nepieciešams uzsākt svēto karu. Lai to ilustrētu, piedāvāju nelielu ieskatu pēdējās tūkstošgades vēsturē.
Kad Eiropā beidzās tumšie laiki un radās nepieciešamība apvienot tautas, tika izdomāta pirmā vērienīgā ekspansija pret tumšajiem spēkiem. Vēsturē šis pasākums ieguva nosaukumu — Pirmais krusta karš. Galvenais arguments bija aicinājums atbrīvot Svēto zemi un Kunga kapu no musulmaņu iekarotājiem. Tieši tos musulmaņus, kuri godina Korānu un nostājas Allāha — Iblīsa (Sātana) pretinieka — pusē. Taču šajā stāstā viņiem bija atvēlēta Dieva pretinieku loma.

Krusta kara organizētājs un garīgais iedvesmotājs bija pāvests Urbāns II. Klermonas koncilā Francijā 1095. gada 27. novembrī pāvests uzstājās ar sprediķi dižciltīgo un garīdzniecības priekšā, solot ekspedīcijas dalībniekiem grēku atlaišanu par dievam tīkamu varoņdarbu. Lai viņus pārliecinātu vēl vairāk, viņš deva mājienus par Austrumu bagātībām, kas nonāktu ticīgo kristiešu rokās. Šāda kombinācija iedvesmoja ļaudis, kuri saskatīja iespēju apmierināt gan savas garīgās, gan materiālās vajadzības.
Šādu karagājienu bija vairāki, taču, kad visi ārējie ienaidnieki bija sakauti un viņu zemes izlaupītas, radās jautājums: kur tagad slēpjas „cilvēces ienaidnieks”?

Tika nolemts meklēt IENAIDNIEKU pašu ticīgo vidū. Eiropā sākās svētās inkvizīcijas valdīšanas laikmets ar tolaik moderno saukli „raganu medības”. Bet kā atpazīt raganu vai burvi? Kā godīgā cilvēkā saskatīt Velna kalpu? Nekā vienkāršāka! Atkal palīgā „medniekiem” nāca tā pati svētā baznīca. Tā izplatīja instrukciju, kā atpazīt burvestībās vainojamos ļaudis.
„Raganu veseris” (Malleus Maleficarum) ir slavenākais traktāts par demonoloģiju, ko sarakstījuši divi vācu inkvizitori, dominikāņi Heinrihs Krāmers un Jakobs Šprengers. Tas tika publicēts Špeieres pilsētā 1486. gadā.

Tagad inkvizitoriem rokas bija atraisītas, un „attīrīšanas” sārti liesmoja visā Eiropā vēl vairākus simtus gadu. Ikviens, kurš vēlējās, varēja dot savu ieguldījumu šajā „svētajā” darbā, uzrakstot denunciāciju par kaimiņu un apsūdzot viņu ķecerībā vai pat visās savās nelaimēs un nedienās. Jebkura citāda domāšana un nepiekrišana baznīcas kanoniem tika sodīta ar spīdzināšanu un nāvi.
Grūti iedomāties, kurp šādas represijas būtu novedušas, ja nebūtu sākusies kultūras un zinātnes atdzimšanas ēra. Līdztekus zinātnes attīstībai attīstījās arī iznīcināšanas metodes un ieroči, kas tika pilnveidoti neskaitāmajos karos par teritorijām un energoresursiem.
Es nezinu, ar kādiem ieročiem cīnīsies Trešajā pasaules karā, bet Ceturtajā pasaules karā cīnīsies ar nūjām un akmeņiem.
(Alberts Einšteins)

Pasaules ideoloģijas.
Vēsturei piemīt interesanta likumsakarība. Ja uzmanīgi ieskatāmies, visa vēsture būtībā ir karu vēsture. Arī 20. gadsimts nebija izņēmums un paliks pēcnācēju atmiņā kā laikmets, kas radīja divus pasaules karus. Taču bez ienaidnieka tēla šādas katastrofas nebūtu iespējamas.

Un te uz pasaules skatuves iznāk nacionālais jautājums. Tumšo spēku kalpus tagad nosaka pēc asinīm, kas plūst viņu dzīslās. Interesants piemērs ir „Ciānas gudro protokoli” — viltots dokuments, kurā aprakstīta ebreju sazvērestība ar mērķi iekarot pasauli. Pirmo reizi šī grāmata tika izplatīta Krievijā 1905. gadā. 1920. gadā Henrijs Fords pasūtīja 500 000 šīs grāmatas eksemplāru izdošanu, bet 20. gadsimta 30. gados nacisti to izmantoja, lai attaisnotu ebreju genocīdu. Lai gan tās viltojuma fakts jau sen ir zināms, grāmatu turpina pārizdot un izplatīt līdz pat mūsdienām.

Tomēr Otrais pasaules karš sākas ar saukli „attīrīsim zemi no otršķirīgiem cilvēkiem”. Proti, it kā Kunga armija būtu tikai baltā āriešu rase, bet visi pārējie — Sātana kalpi. Grūti tam noticēt, taču nav šaubu, ka nacistiskās Vācijas ideoloģiskā mašīna „izskaloja smadzenes” saviem brašajiem karavīriem.

Vēl skolas laikā, sākotnējās militārās apmācības stundās, militārās apmācības instruktors, kara veterāns, mums stāstīja pārsteidzošus stāstus. Pirmajos kara mēnešos vācieši no nogalinātajiem padomju karavīriem noņēma ķiveres. Kā jūs domājat — kāpēc? Neticēsiet! Lai pārliecinātos, vai karavīriem uz galvas nav ragu.

Savukārt visa padomju tauta bija pārliecināta, ka karo pret fašismu kā visas cilvēces ienaidnieku. Kuram tad ir taisnība? Un kurš galu galā ir ienaidnieks? Šajā gadījumā taisnība izrādījās uzvarētājam, lai gan mūsdienu neonacisma uzplaiksnījumi liecina, ka ne visi piekrīt šādai patiesības interpretācijai.

Tomēr, uzvarot „brūno mēri”, IENAIDNIEKS tā arī netika iznīcināts. Viņš vienkārši pārvērtās. PSRS par ienaidnieku kļuva pasaules kapitālisms — ekspluatators, kura priekšgalā bija ASV. Savukārt Amerikas Savienotajām Valstīm par galveno ienaidnieku kļuva „ļaunuma impērija” — Padomju Savienība.

Un atkal turpinās cīņa, ko sauc par „auksto karu”. Atkal ir kāds, kuru vainot un uz kuru novelt visu nelaimju un problēmu cēloņus. Šajā juceklī vairs nav iespējams noteikt, kur ir „Dievs” un kur — „Velns”.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu beidzās arī „aukstais karš”. Un atkal, saskaņā ar Hēgeli, ir vajadzīga pretstatu cīņa, ir vajadzīgs jauns ienaidnieks, lai cilvēce attīstītos. Bet kur ir ienaidnieks? Lūk, tas ir klāt — pasaules terorisms, ko pārstāv islāma fundamentālisti. Un, tāpat kā iepriekš, musulmaņi atkal tiek pasludināti par ļaundariem, „sliktajiem puišiem” un galveno apdraudējumu visai civilizētajai pasaulei.

Tiesa, šis ienaidnieks jau zaudē savas pozīcijas. Neveiksmīgās militārās operācijas Afganistānā un Irākā parādīja, ka šādu cilvēces ienaidnieku nav iespējams uzvarēt ar parastiem līdzekļiem. Turklāt pēc būtības šāds ienaidnieks pazudīs, tiklīdz pārstās saņemt finansiālu atbalstu no ieinteresētajām pusēm. Tātad drīz vakance „galvenais cilvēces ļaundaris” atkal būs brīva.
Svešie nāk!

No kurienes tad tagad gaidīt nelaimi? No kā gaidīt nodevīgu uzbrukumu, un kādā veidolā pārvērtīsies ragainais atriebējs un kārdinātājs? Teorētiski jau ir izmantoti visdažādākie varianti. Tomēr visus planētas iedzīvotājus cīņai pret kopīgu „globālu nelaimi” varētu saliedēt kaut kas fundamentāls — kaut kas tāds, kas tieši apdraudētu cilvēku dzimumu. Kaut kas, kas tuvojas no ārienes!
Tas varētu būt nejaušs asteroīds, bet varbūt — citplanētiešu iekarotāju armija. Vai tiešām tas šķiet tik fantastiski? Ticiet man, nebūt ne! Arī plašsaziņas līdzekļos jau parādās netiešas liecības. Te vienā, te citā vietā parādās informācija, ka kosmoss nebūt nav tik draudzīgs, kā varētu šķist. Iespējams, tie visi ir tikai sakritības gadījumi, bet varbūt — pārdomāta programma sabiedriskās domas sagatavošanai. Par to liecina daži šķietami nenozīmīgi fakti.

Sāksim ar to, ka ANO pasludināja 2009. gadu par Astronomijas gadu. Par godu šim notikumam cilvēki visā pasaulē, kuri nopietni pēta kosmosu, kā arī parastie entuziasti piedalīsies dažādos pasākumos un projektos, dalīsies ar informāciju un atklājumiem un popularizēs šo ārkārtīgi interesanto zinātni. Tātad kosmosa tēma būs aktuāla kā vēl nekad.
Un, kas zina, varbūt kāds amatierastronoms pamanīs kādu nedraudzīgu kosmisko objektu. Savukārt šo tēmu varētu uzkurināt ufologi, kuri aicina Baraku Obamu publiskot slepenos dokumentus par NLO. Savā aicinājumā ufologi lūdz jaunajam ASV prezidentam pārtraukt sešdesmit gadus ilgušo patiesības slēpšanu par citplanētiešu klātbūtni. Un ir pilnīgi skaidrs, ka, tiklīdz oficiāli avoti apstiprinās ārpuszemes dzīvības vai kontakta ar to pastāvēšanu, paniskas trauksmes mehānisms sāks darboties pilnā sparā.
Domājat, ka tas nedarbosies? Paskatieties paši!

Ideja par citplanētiešu civilizācijas iebrukumu uz Zemes nebūt nav jauna. Kad 1938. gada 30. oktobrī radio tīklā CBS tika pārraidīta radiouzveduma „Iebrukums no Marsa” versija (režisors Orsons Velss, pēc Herberta Velsas romāna „Pasauļu karš”), kas imitēja tiešraides reportāžu par marsiešu iebrukumu Ņujorkā un viņu virzīšanos uz Ņūdžersijas štatu, tā izraisīja masu paniku valstī.
Radio klausītāji neņēma vērā atkārtotos atgādinājumus ēterā, ka tā ir tikai mākslinieciska radioprogramma un viss stāstītais ir izdomājums. Turklāt ņemiet vērā — tas notika pirms 70 gadiem, kad „lidojošo šķīvīšu” tēma vēl nebija tik populāra kā mūsdienās.
Ir biedējoši pat prognozēt, taču ir pilnīgi reāli, ka IENAIDNIEKS iegūs jaunu veidolu — „zaļo cilvēciņu” izskatā.
Pasmaidiet savam atspulgam.

Vai Ļaunuma spēki kādreiz tiks iznīcināti? Kad mēs varēsim svinēt pašu svarīgāko un galīgo uzvaru? Atbildes uz šiem jautājumiem radīsies tad, kad kļūs acīmredzams, ka visus redzamos un neredzamos ienaidniekus mēs jau esam iznīcinājuši vairākas reizes.
Un tikai tad mēs varēsim sev pajautāt: vai patiešām pastāv Absolūtais Ļaunums? Precīzāk būtu jautāt — vai pasaulē ir kaut kas tāds, pret ko būtu jācīnās līdz pilnīgai iznīcināšanai?

Paskatīsimies uz dabu. Tajā visam ir sava funkcija, un visam ir savs pielietojums. Nav nekā lieka vai nevajadzīga. Bet vai tajā pastāv cīņa? Paradoksāli, bet nē. Lai gan vieni dzīvnieki apēd citus, tie necīnās. Vilks ēd zaķi, taču viņš nemaz nesapņo apēst visus zaķus uz planētas, jo fiziski to nespētu izdarīt. Vilks „zina”, ka zaķi ir vajadzīgi, jo viņam būs pēcnācēji, kuriem arī būs jāmedī zaķi. Arī zaķi negrasās apēst visus burkānus uz Zemes, jo viņiem būs pēcnācēji, kuriem arī gribēsies ēst.
Katrs paņem no otra tieši tik, cik viņam nepieciešams, jo lieliski saprot, ka pārmērīgs patēriņš izjauktu dabas spēku harmoniju.
Bet kā ir ar mums — cilvēkiem? Ar ko mēs pastāvīgi cīnāmies? Ar tumšajiem spēkiem, velniem un dēmoniem, jo uzskatām, ka tieši viņi un neviens cits ir vainojami visās nelaimēs.

Bet vai tiešām tā ir? Lai mums atbild TAS, kurš ir vainojams mūsu nelaimēs. Šim nolūkam atkal izmantosim Korānu. Lūk, tiešs citāts:
Kad viss būs izlemts, Sātans tiem sacīs: „Patiesības solījumu jums deva Allāhs, Arī es jums devu solījumu, Taču es jūs pievīlu. Man nebija varas pār jums: Es tikai aicināju, bet jūs Labprātīgi atsaucāties. Tāpēc nepārmetiet man, Vainojiet tikai paši sevi. Es nespēju jums nekādi palīdzēt, Un arī jūs nespējat man palīdzēt. Es atsakos no tā, ko agrāk…” (Sūra: Ibrahīms, 22. ājets)
Tātad visas problēmas ir mūsos? Tātad mēs paši radām savas nelaimes, nevis kāda sveša ļaunā griba? Diemžēl, dārgais lasītāj, tieši tā arī ir!

Mēs redzam pasauli kā naidīgu tikai tāpēc, ka paši izturamies naidīgi. Vai tādā gadījumā ĻAUNUMS pastāv? Jā, pastāv! Taču tas neatrodas tur, kur mēs parasti to meklējam. Mums ir ļoti bail apzināties un pieņemt, ka patiesībā ļaunums slēpjas mūsos pašos. Tāpēc mēs izturamies naidīgi un skraidām pa pasauli, meklējot ienaidniekus.

Viss notiek tāpēc, ka baidāmies ieskatīties sevī un ieraudzīt savu egoistisko dabu. Mēs nepārtraukti izdomājam arvien jaunus ienaidniekus, lai tikai nebūtu jāapstājas un jāpadomā pašiem par sevi.

Vai tomēr ir iespējama pasaule bez kariem un cīņas? Protams, ka jā! Taču mums to ir grūti iedomāties, jo tas ir pretrunā ar mūsu audzināšanu un izveidojušos priekšstatu par pasauli.

Mums ir būtiski jāmaina pašiem sevi un savu skatījumu uz pasauli. Mēs cīnāmies, nevis draudzējamies.

Kā tas notiek? Atcerieties bērnības multfilmu par mazo jenotu, kurš nobijās no sava atspulga ūdenī. Kādu izeju viņš atrada? Viņš vienkārši pasmaidīja savam atspulgam. Un pasaule atbildēja viņam ar to pašu.

Tāpēc smaidiet savam atspulgam, kungi! Un pasaule jums atbildēs ar smaidu!