Cilvēces glābjošā krīze

Un šķiet, ka tas mani tieši neskar. Galu galā man nav īpašu uzkrājumu bankās, toties man ir darbs un pārtika ledusskapī. Lai finanšu darboņi un valdības struktūras lauž galvu par šiem jautājumiem — citādi, kāpēc gan mēs viņiem maksājam tik milzīgus nodokļus? Varbūt ne tik kategoriski, tomēr aptuveni šādu nostāju ieņem lielākā daļa cilvēku, kuri kaut ko ir dzirdējuši par «kādu tur krīzi». Un šāda pieeja nav nekas pārsteidzošs. Tautu, kas pārdzīvojusi pasaules karus, postu un badu, Padomju Savienības sabrukumu un pārbūves laiku, ir grūti ar kaut ko iebiedēt. Vai tomēr ir kaut kas, no kā būtu jābaidās? Un kādas īpatnības un sekas nes sev līdzi pašreizējā pasaules ekonomikas krīze?

Šobrīd pasaules ekonomikā notiekošā galvenā īpatnība ir tā, ka tās darbības mērogs jau sen ir pārsniedzis vietējo līmeni un kļuvis globāls. Lai gan tas vēl nav tik acīmredzams, simptomi liecina, ka krīze izpaudīsies visā pasaulē un skars visas planētas iedzīvotāju darbības jomas. Par to jau 2006. gadā tika runāts pazīstamās organizācijas Laboratoire européen d’Anticipation Politique Europe 2020 (LEAP/E2020) ziņojumā. Tajā tika aplūkotas septiņas mazākas krīzes, kas izraisīs vispārēju krīzi, kura savukārt skars visu planētu politiskajā, ekonomiskajā, finanšu un pat militārajā jomā. Lūk, šis «brīnišķīgais septiņnieks»:

1. ASV dolāra uzticamības krīze
2. ASV finanšu nelīdzsvarotības krīze
3. Naftas krīze
4. ASV līderības krīze
5. Arābu un musulmaņu pasaules krīze
6. Globālā valdības pārvaldības krīze
7. Eiropas valdības pārvaldības krīze

Kā redzam, daudzas no minētajām parādībām jau sāk īstenoties. Taču būtu visai naivi uzskatīt, ka visa problēma slēpjas ekonomikā un ka risinājums jāmeklē tikai šajā jomā. Pašlaik vairākas valstis cenšas līdzsvarot ekonomisko situāciju, iepludinot tajā līdzekļus, lai likvidētu «virtuālās naudas putas», kuras nav nodrošinātas ar reālām precēm. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa, kas pagaidām neatklāj patieso notikumu cēloni.

Tāpēc mēģinājumi pārvarēt ekonomisko krīzi ar tradicionālām metodēm ir vienkārši neiespējami. Lieta tāda, ka šī situācija mums spilgti parāda — mūsdienu Rietumu civilizācijas modelis ir sevi izsmēlis. Tas vairs nav dzīvotspējīgs. Šī modeļa būtība ir ļoti vienkārša. Lai to saprastu, mums vispirms godīgi jānovērtē pašiem sevi. Tad mēs apzināsimies, ka esam patērētāju civilizācija.

Kas gan tajā slikts? — jūs jautāsiet. Nekā slikta, ja vien tiek ievērots viens vienkāršs nosacījums: ja mēs saņemam, tad atbilstoši arī dodam pretī! Taču praksē viss notiek otrādi. Mēs vēlamies iegūt daudz un tūlīt, bet samaksāt par to esam gatavi nevis uzreiz, bet vēlāk — varbūt pat visu atlikušo mūžu. Tādējādi rodas būtiska nelīdzsvarotība starp mūsu vēlmēm un iespējām. Un tas jau pārsniedz vienkāršas ekonomikas robežas.

Bet kāpēc krīze vispirms sākās Amerikas Savienotajās Valstīs? Aplūkosim skaitļus.

Amerikāņu sapnis
Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem ASV dzīvo aptuveni 5% no visas planētas iedzīvotājiem. Vienlaikus šī valsts veido aptuveni 31,5% no pasaules patēriņa izdevumiem. Tas nozīmē, ka viena valsts patērē trešdaļu no visa pasaulē saražotā. Bet ko tā dod pretī? Papīra nieciņus, kurus mēs saucam par dolāriem.

Tā kā šo papīra nieciņu vērtība pamazām samazinās, veidojas parāds, kas pašlaik sasniedz gandrīz 33 triljonus dolāru. Un šis parāds ar katru gadu pieaug. Savukārt samazināt savus patēriņa izdevumus šī brīnumainā valsts nevēlas. Tā vietā tā visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas uzspiest visai cilvēcei savu dzīvesveidu.

Turklāt ASV patērē 25% no pasaules elektroenerģijas un rada 50% no visiem pasaules atkritumiem. Ja pieņemam, ka arī citas valstis pieņem «amerikāņu sapņa» ideju, tad attiecīgi būs jāpalielina enerģijas ražošana un pieaugs atkritumu daudzums. Bet cik tālu tas viss var augt?

Visam ir robeža jeb, zinātniski izsakoties, «kritiskā masa». Neviens process nav bezgalīgs, un kādā brīdī kvantitāte pāriet kvalitātē. Šādā situācijā ir likumsakarīgi, ka ieslēdzas mehānismi, kas šo procesu bremzē. Pašreizējā krīze ir tieši šāds mehānisms.
Kāda tad varētu būt izeja no šīs situācijas, vismaz ASV mērogā? Visvienkāršākais un loģiskākais risinājums būtu valsts prezidenta aicinājums saviem līdzpilsoņiem samazināt izdevumus un patēriņa vajadzības.

Jūs jau smejaties? Protams, tas taču būtu pilnīgs absurds, īpaši Amerikā. Visa ASV demokrātijas sistēma ir balstīta uz pilsoņu personisko brīvību, un neviens valsts vadītājs neuzdrošināsies to apdraudēt. Tieši tāpēc mēs sakām, ka šo krīzi nav iespējams pārvarēt ar parastām metodēm.

Turklāt ikvienam jau ir skaidrs, ka tas attiecas ne tikai uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet arī uz visu pasauli. Un vispirms — uz Eiropu. Piemēram, Rietumeiropā dzīvo 6,4% Zemes iedzīvotāju, kuri patērē 28,7% no pasaules pārtikas produktiem. Kā redzams, situācija daudz neatšķiras no tās, kas vērojama ASV.

Ko tad darīt? Risinājums, bez šaubām, pastāv, taču tas nav ne politisks, ne ekonomisks. Pēc būtības to visprecīzāk būtu nosaukt par fantastisku. Lūk, kāpēc: šo problēmu nāksies risināt nevis valdībai, bet katram no mums. Parunāsim par to sīkāk.

Krīzes psiholoģija
Patiesībā saprast, kāpēc un kādam nolūkam nepieciešama viena vai otra krīze, nav nemaz tik grūti. Lai to izdarītu, jāiedziļinās pašā šī vārda nozīmē. Vārds «krīze» cēlies no grieķu valodas vārda krisis, kas nozīmē lēmumu, pagrieziena punktu vai iznākumu.
Parasti krīzes brīžos cilvēks risina noteiktus dzīves uzdevumus — jautājumus, uz kuriem viņš ir gatavs saņemt atbildes, lai varētu virzīties uz priekšu. Ja cilvēks šos uzdevumus neatrisina, pienāk brīdis, kad tie atkal un atkal nostājas viņa priekšā, turklāt arvien lielākā mērogā. Sākas staigāšana pa noslēgtu loku.

Dažiem problēmas atrisināšanai pietiek ar vienkāršu padomu, zīmi vai mājienu. Taču, ja mēs uz to nereaģējam, ieslēdzas cits mehānisms — daudz stingrāks un nepatīkamāks. Negribas pārlieku dramatizēt situāciju, tomēr tieši šāds stingrs mehānisms pašlaik sāk darboties attiecībā uz visiem mūsu planētas iedzīvotājiem. Jā, tieši planētas, nevis kādas atsevišķas valsts iedzīvotājiem.
Turklāt tas skars pilnīgi ikvienu cilvēku, un daudzi jau sāk izjust šo ietekmi. Tāpēc šī krīze nav saistīta ne ar ģeogrāfisko atrašanās vietu, ne ar nacionālo izcelsmi. Tā ir domāšanas un pasaules uzskata problēma.

Tomēr varbūt mēs pārāk emocionāli un aizspriedumaini raugāmies uz apkārt notiekošo. Lai mūsu spriedumi būtu objektīvāki, uzklausīsim zinātnieku viedokli.

Kam ir lieka planēta?
Jautājums var šķist visai dīvains. Un tomēr pēc gadiem divdesmit tieši šis jautājums uz mūsu planētas būs viens no aktuālākajiem. Neticat? Pārliecinieties paši. Pasaules Dabas fonda (WWF) ikgadējā ziņojumā teikts, ka līdz 2030. gadam cilvēcei vajadzēs otru planētu, lai apmierinātu savas vajadzības.

Lieta tāda, ka cilvēka atstātais ekoloģiskās pēdas nospiedums par 30% pārsniedz mūsu planētas dabisko spēju atjaunot resursus. Ar jēdzienu «ekoloģiskā pēda» saprot zemes un ūdens platību, kas nepieciešama cilvēka dažādām vajadzībām izmantoto resursu nodrošināšanai.

Iemesls ir tas, ka pēdējo 45 gadu laikā cilvēces pieprasījums pēc planētas resursiem ir dubultojies gan iedzīvotāju skaita pieauguma, gan individuālā patēriņa palielināšanās dēļ.

Patiešām, pēdējā gadsimta laikā planētas iedzīvotāju skaita straujais pieaugums ir pārsteidzošs. Lai to uzskatāmi parādītu, pietiek aplūkot satraucošo statistiku par iedzīvotāju skaita pieaugumu:

• Mūsu ēras sākums — 300 miljoni cilvēku

1. gadsimta vidus — 1 miljards cilvēku
2. gads — 2 miljardi cilvēku
3. gads — 3 miljardi cilvēku
4. gads — 4 miljardi cilvēku
5. gads — 5 miljardi cilvēku
6. gads — 6 miljardi cilvēku

Arī Krievijas zinātnieki ceļ trauksmi. Viņi prognozē, ka pēc nepilniem 20 gadiem puse Zemes iedzīvotāju cietīs no saldūdens trūkuma. Par to, cita starpā, izteicies Krievijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Viktors Daņilovs-Daņiljans akadēmijas prezidija sēdē.
Jau šodien vismaz 1,1 miljards cilvēku dzīvo pastāvīga ūdens trūkuma apstākļos, bet vairāk nekā divi miljardi cilvēku regulāri saskaras ar ūdens resursu nepietiekamību. Līdz 2025. gadam ūdens trūkums kļūs par vienu no galvenajiem dabas resursu ierobežojumiem ekonomikas attīstībai lielākajā daļā pasaules valstu un par būtisku starptautiskās situācijas nestabilitātes faktoru.
Kādu izeju no šīs situācijas var piedāvāt? Vai tiešām mums vajadzīgi jauni kari, dabas katastrofas, epidēmijas un citi satricinājumi, lai samazinātu planētas iedzīvotāju skaitu?

Paradokss ir tāds, ka pat tad, ja mums izdotos fiksēt cilvēku skaitu septiņu miljardu līmenī, mēs nemainītu kopējo attīstības dinamiku. Arī 2030. gadā mums tik un tā būtu vajadzīga rezerves planēta ar papildu resursiem.
Problēma slēpjas nevis iedzīvotāju skaita pieaugumā, bet gan šīs populācijas patēriņa pieaugumā. Ir rūgti un kauns to atzīt, taču mēs visi, visi Zemes iedzīvotāji, esam patērētāju planēta.

Patērētāju planēta
«Vēlos nopirkt māju, bet man nav tādu iespēju; man ir iespēja nopirkt aunu, bet man nav tādas vēlēšanās. Tad pacelsim glāzes par to, lai mūsu iespējas sakristu ar mūsu vēlmēm!» (filma «Kaukāza gūstekne»).

Droši vien daudzi atceras šo lielisko tostu no visiem iemīļotās filmas. Tieši šajā tostā tēlaini formulētas mūsu domāšanas problēmas.
Taču pati domāšanas būtība neslēpjas vēlmē pirkt vai iegūt to, kam pietiek līdzekļu. Iemesls ir jautājumā, kas, maigi izsakoties, var šķist dīvains: kāpēc mēs pastāvīgi vēlamies kaut ko iegūt un nopirkt? Vai, vienkāršāk sakot, kāpēc es visu laiku vēlos saņemt?
Protams, var iebilst, ka arī vēlme dot mums nereti rodas. Taču jebkurā gadījumā mēs dodam, lai saņemtu kaut ko pretī. Tātad — no kurienes un kāpēc mūsos rodas šis patēriņa izsalkums?

Patiesībā iemesls nav pat pats izsalkums, bet gan vēlme nepārtraukti gūt baudījumu. Tā ir mūsu daba. Un baudījumu mēs esam iemācījušies gūt tikai vienā veidā — patērējot arvien vairāk un vairāk.

Šīs tieksmes liktenīgums slēpjas apstāklī, ka, iztērējot milzum daudz laika un enerģijas, mēs iegūstam tikai īslaicīgu apmierinājumu un jau pēc mirkļa atkal jūtam izsalkumu. Tas ir kā glāze ar caurumu dibenā: lej, cik gribi, viss iztek, un glāze atkal ir tukša.
Mēs izmēģinām arvien jaunus baudījumu veidus: garšīgu ēdienu un seksu, bagātību un varu, slavu un godu. Taču tas viss zaudē savu pievilcību, tiklīdz esam to sasnieguši. Glāze tik un tā paliek caura!

Šādos brīžos cilvēku pārņem apātija un depresija. Domas par bezizeju un pašnāvību arvien biežāk piepilda mūsu prātu. Tieši šādi simptomi mūsdienās cilvēkiem izpaužas arvien biežāk.

Cilvēks nonāk līdz robežai, kad viņam jāuzdod jautājumi, kas mocījuši jau bērnībā: kāda ir dzīves jēga? Kāpēc es piedzimu šajā pasaulē? Kāda būs mana turpmākā attīstība?

Zinātne jau ir noteikusi, ka cilvēce kā suga ir izsmēlusi visas savas attīstības rezerves. Britu zinātnieki no Londonas Universitātes koledžas (UCL) paziņojuši, ka cilvēks vairs neturpinās evolūciju un nākotnē būs tāds pats kā šodien. Cilvēka kā bioloģiskas sugas evolūcija praktiski ir apstājusies.

Šīs parādības iemesls ir mūsdienu sabiedrībā novājinātā to faktoru ietekme, kas nodrošina evolūciju. Tie ir, piemēram, dabiskā izlase, mutācijas un nejaušas genotipa izmaiņas.

Droši vien ir biedējoši nostāties spoguļa priekšā, paskatīties uz sevi un apzināties, ka tu skaties uz cilvēces evolūcijas virsotni. Saprast, ka nekas labāks vairs nebūs un tu esi izzinājis visu, ko vien iespējams izzināt. Šādā stāvoklī domas par pašnāvību tikai pastiprinās.

Vai tiešām tas ir apokalipses sākums — 40 000 gadu ilgās Homo sapiens evolūcijas beigas?
Ja tā būtu, diez vai būtu vērts rakstīt šo rakstu. Taču izeja ir! Un mēs esam tai pietuvojušies tieši pateicoties krīzei, kas arvien pieņemas spēkā.
Mums vienkārši jāpaskatās apkārt un jāsaprot, ka cilvēks ir dabas daļa, nevis tās nenogurdināms patērētājs. Daba ir sistēma, kuru cilvēks vienmēr ir vēlējies kontrolēt un izmantot, nevis sākt ar to mijiedarboties saskaņā ar tās likumiem.
Rodās iespaids, ka dabai ir pienākums mūs apgādāt ar skābekli, ko elpojam, ūdeni, ko dzeram, un pārtiku, ko ēdam. Un tikai tāpēc mēs to vēl neesam iznīcinājuši. Cilvēks, radības kronis, it kā atļauj dabai pastāvēt apmaiņā pret savu dzīvības nodrošinājumu. Ak, mēs esam paši labākie no labākajiem!

Vai tiešām mēs uz to raugāmies šādi? Kā uz pakalpojumu sniedzēju? Kā uz lielveikalu? Negribas to atzīt, bet, visticamāk, tieši tā arī ir.
Taču visu var darīt citādi. Nē, nemaz nav obligāti jāiet mežā un jāapskaujas ar bērziem vai jāskūpsta puķītes. Mijiedarbība ar dabu nozīmē dzīvot saskaņā ar dabas likumiem!

Bet kā dzīvo daba? — jūs jautāsiet. Kā vienots organisms, kurā visas daļas rūpējas cita par citu.
Mēs jau daudzējādā ziņā esam pietuvojušies šādam stāvoklim. Visaptverošā globalizācija un vairāku robežu atcelšana starp valstīm ir pirmais posms pārejā uz dabas likumiem. Taču pagaidām tas nemaina mūsu domāšanu un attieksmi pret kaimiņiem kopīgajā mājā, ko sauc par Zemi.

Mēs vērojam krīzi ASV un nereti priecājamies, ka beidzot «pasaules policists» saņem pēc nopelniem. Mēs sapņojam laimēt loterijā miljonu dolāru, pat neaizdomājoties, ka tā rezultātā miljons cilvēku zaudēs pa vienam dolāram. Kāpēc gan? Galvenais, lai man būtu labi.

Taču pienāks brīdis, kad mēs apzināsimies, ka mums pašiem ir slikti tad, ja slikti klājas kādam citam. Mēs sāksim izjust citu sāpes kā savējās un, pats galvenais, iemācīsimies priecāties par citu cilvēku laimi.

Neviens to mūsu vietā neizdarīs un neko nemainīs. Ne valdības rīkojumi, ne ekonomiskās programmas. Tikai mēs paši — un tikai kopā.

Un galu galā mēs iegūsim jaunu, pilnīgi neizsmeļamu baudījuma veidu — prieku un gandarījumu par to, ka izturamies pret citiem tāpat kā pret sevi, uztverot viņus kā daļu no sevis.

Bet kā mēs izturamies paši pret sevi? Ar mīlestību un bez vēlmes nodarīt sev ļaunu!

Domājat, ka tas ir pārāk fantastiski? Drīz redzēsim — apvienošanās process jau ir sācies!