Brīvība ir vergu ilūzija!

Brīvība, vienlīdzība un brālība! Visiem zināmais Franču revolūcijas sauklis. Tiesa, tikai retais zina, ka revolucionāri šo saukli aizguva no slepenas brālības — brīvmūrniekiem jeb, vienkāršāk sakot, masoniem. Vai, izsakoties precīzāk, pati Franču revolūcija esot bijusi masonu ordeņa roku darbs. Turklāt mums zināmās vēstures gaitā slepeno zināšanu glabātāji ne reizi vien ir mēģinājuši izveidot ideālu sabiedrību, kuras pamatā būtu šie trīs vārdi: brīvība, vienlīdzība un brālība. Vēlāk par šādiem mēģinājumiem kļuva Padomju Savienība un Amerikas Savienotās Valstis.

Tomēr Padomju Savienība sabruka, jo centieni padarīt visus vienlīdzīgus noveda pie vispārējas nivelēšanas un nabadzības, savukārt ASV cīņā par savu brīvību nonāca līdz tādām galējībām, ka savas demokrātijas ienaidniekus meklē visos pasaules nostūros.
Lai kā arī būtu, jebkuras iekārtas apstākļos brīvības jēdzienam vienmēr ir bijusi īpaša nozīme katra cilvēka dzīvē. Apziņa, ka esi brīvs savās vēlmēs, domās un rīcībā, cilvēkam nozīmēja iespēju atklāti izpaust sevi šajā pasaulē.

Taču jautājums ir cits: kāda brīvība mums ir vajadzīga, un ko mēs patiesībā saprotam ar jēdzienu „izvēles un gribas brīvība”?
Par šo jautājumu strīdi nerimst vēl šodien. Tas liek arvien biežāk atgriezties pie brīvības būtības kā neatņemamas katra indivīda dzīves sastāvdaļas.

Tradicionāli par gribas brīvības izpratni ir domājuši zinātnieki un cilvēki ar filozofisku domāšanu. Piemēram, Sokrats gribas brīvību salīdzināja ar bultas lidojuma virzienu. Viņš uzskatīja, ka bultai tik un tā ir lemts aizlidot no stiegras, taču tieši mūsu griba ļauj tai to darīt tikai tad, kad mērķis ir izvēlēts pareizi.

Citiem vārdiem sakot, pati darbība savā būtībā ir fatāla un iepriekš noteikta, taču mūsu varā ir šo fatālismu vadīt.
Kopumā gandrīz visa sengrieķu filozofija gribai un brīvībai galvenokārt piešķīra ierobežojošu lomu. Vairumā gadījumu tā pildīja iekšējās cenzūras funkciju, nevis kļuva par cilvēka radošās pašrealizācijas virzītājspēku.

Interesants bija Imanuela Kanta uzskats. Viņš apgalvoja, ka nekādas brīvības nav — pastāv tikai daba. Šajā ziņā cilvēks savās fantāzijās un iztēlē var būt tik radošs, cik vien vēlas, taču viņš nevar uzspiest dabai citus likumus. Tātad cilvēks var būt brīvs tikai dabas likumu ietvaros.

Savukārt jēdzienu „brīvība” Kants izprata kā nepakļaušanos nekādiem likumiem, kas principā nav iespējams.
Būtisku ieguldījumu brīvības izpratnē sniedza Artūrs Šopenhauers. Viņa hipotēzes pamatā bija jautājums par tā dēvēto morālo brīvību jeb gribēšanas brīvību.

Viņš balstījās uz pavisam vienkāršu brīvības definīciju, ko var izteikt vienā teikumā: „Es esmu brīvs, ja varu darīt to, ko vēlos.”
Maz atrastos cilvēku, kuri nopietni iebilstu tieši šādai izvēles un gribas brīvības izpratnei.

Tomēr Šopenhauers galveno uzmanību pievērsa citam jautājumam: „Bet vai es patiešām varu vēlēties to, ko vēlos?”
Vai, vienkāršāk sakot, vai es pats esmu savu vēlmju autors?

Pārsteidzoši! Šeit atklājas pavisam cita pieeja brīvības jēdzienam. Vai es pats kaut ko vēlos, vai arī kāds cits liek man to vēlēties?
Droši vien 99 % cilvēku ir pilnīgi pārliecināti, ka visas vēlmes, kas viņos rodas, ir VIŅU pašu apziņas auglis.
Bet vai tiešām tā ir?

„Protams, ka tā ir!” — iesauksies mūsu lasītājs. — „Protams, ka es pats vēlos kaut ko tādu, ko šajā dzīvē iegūstu vai neiegūstu, un visus savus spēkus un centienus virzu savu mērķu sasniegšanai. Lūk, es tagad vēlos lasīt šo rakstu un to arī daru, bet, ja vēlēšos, nolikšu to malā. Es esmu pilnīgi brīvs savās vēlmēs!”

Jā, jā, tieši tā! Taču uzdosim sev jautājumu: kad un kā jums radās vēlme izlasīt šo rakstu?
Iespējams, šorīt pamodāties ar skaidru un nepārprotamu vēlmi izlasīt kādu materiālu par izvēles un gribas brīvību. Vai tā bija?
Esmu pārliecināts, ka nē.

Vēlme izlasīt šo rakstu jums radās tajā brīdī, kad jūs to ieraudzījāt. Tātad savu vēlmi jūs pamanījāt ārpus sevis vai, kas ir vēl interesantāk, — kāds jums to parādīja.

Vai jūs aizvaino tas, ka ar jums tik nekaunīgi manipulē? Un tagad jūsos cīnās pretrunas un jauktas jūtas.
„Pie velna šo rakstu! Es taču esmu brīvs cilvēks!” — jūs iesaucaties.

Protams, jūs varat to neuztvert nopietni un turpināt uzskatīt sevi par sava likteņa noteicēju. Bet jūs varat arī pārvarēt savu egoismu un ieskatīties patiesībai acīs.

Patiesība ir vienkārša, taču ne pārāk iepriecinoša.

Tās būtība ir šāda: mūsu pasaulē tikai nedaudzi cilvēki dzīvo saskaņā ar savām patiesajām vēlmēm. Visi pārējie nezina, ko vēlas, un tāpēc ir spiesti dzīvot saskaņā ar vēlmēm, ko viņiem „piedāvā” sistēma.

Vai jūs joprojām domājat, ka tā nav?

Tad aplūkosim dažus konkrētus piemērus. Un sāksim ar mārketinga psiholoģiju.

Brīvību pircējiem!
Lai izprastu tīmekli, kurā mēs ik dienu tiekam ievīti un kurš mums maigi uzspiež to, ko uzskatām par savām vēlmēm, aplūkosim, piemēram, vidusmēra cilvēka iepirkšanos.

Reizi nedēļā vai pat biežāk ikviens maksātspējīgs pilsētnieks apmeklē mūsdienu civilizācijas brīnumu un padomju sabiedrības sapni — lielveikalu.
Protams, preču sortimenta plašuma ziņā tas ir unikāls izgudrojums, kurā tiek apmierinātas ikviena pilsoņa vēlmes pēc dažādām precēm un pārtikas produktiem.

Viss būtu brīnišķīgi kā pasakā, ja vien nebūtu zemūdens akmeņu, par kuriem gandrīz neviens nezina.
Šie akmeņi parādās brīdī, kad stāvam rindā pie kases un vērojam preču kalnus, kas slejas laimīgo pircēju iepirkumu ratiņos un grozos.
Varbūt reizēm mums pat rodas jautājums: vai tiešām visas šīs preces šim cilvēkam ir vajadzīgas?
Par sevi taču mēs noteikti zinām, ka pērkam tikai to, kas mums nepieciešams.
Atbilde ir acīmredzama un vienkārša. Visa lielveikalu politika un darbības tehnoloģija ir veidota tā, lai nenojaušošs cilvēks veiktu pēc iespējas vairāk viņam nevajadzīgu pirkumu.

„Bet kā tas ir iespējams?!” — jūs iebildīsiet. — „Es taču pērku tikai to, ko vēlos!”
Steidzos kārtējo reizi sarūgtināt jūs, dārgais lasītāj un pircēj!
Tas ir ne tikai iespējams, bet arī pilnīgi reāli. Vajag tikai atkal atvērt acis un paraudzīties uz patiesību bez aizspriedumiem.
Tāpēc aicinu jūs doties virtuālā ekskursijā uz to lielveikalu, kuru apmeklējat visbiežāk.
Manipulācijas ar jūsu vēlmēm pamatā ir preču izvietošana noteiktās tirdzniecības zāles vietās.
Pirmkārt, preču plaukti un stendi tiek izvietoti tā, lai pircēja ceļš no ieejas līdz kasei būtu nepamatoti garš. Pircējs klīst pa plauktu labirintiem, meklējot vajadzīgo preci un mērojot garo ceļu. Viņš staigā gar plauktiem, vairākas reizes nonāk vienā un tajā pašā ejā un tā tālāk.

Tas viss tiek darīts tikai tādēļ, lai piesaistītu mūsu uzmanību precēm, kuras nemaz nebijām plānojuši iegādāties.
Šādi darbojas sākotnējā shēma, kas liek mums ilgāk uzturēties veikalā.
Pēc tam sāk darboties vēl viltīgāki un izsmalcinātāki slazdi.

Piemēram, viens no tiem ir „papildināšanas jeb papildpreču” paņēmiens.
Ikviens zina, ka grauzdiņi vai kaltētas zivis lieliski papildina alu. Tāpēc pie alus plauktiem izvieto dažādas uzkodas, pie tējas — visdažādākos cepumus, bet blakus pienam noteikti atrodas kukurūzas pārslas.
Rezultātā ir ļoti liela iespēja, ka pircējs iegādāsies arī papildu preci.
Nākamais paņēmiens ir „paslēpes”.

Ikdienā pieprasītās preces parasti tiek paslēptas no pircēja pavirša skatiena. Tās apzināti novieto tālāk un zemāk. Jo ilgāk pircējs meklē vajadzīgo preci, jo lielāka iespēja, ka meklēšanas laikā viņš veiks vairākus papildu pirkumus, jo atkal palielinās gan noietais attālums, gan lielveikalā pavadītais laiks.

Līdztekus tam tiek izmantots vēl viens interesants paņēmiens, ko mēs labi apguvām jau padomju laikos. Tā ir deficīta radīšana.
„Kāds gan deficīts var būt mūsdienu veikalā?” jūs jautāsiet.
Protams, nekāda! Taču šis paņēmiens ir balstīts uz pircēja loģiku: ja preces atlicis maz, tātad tā ir pieprasīta, tātad tā ir laba, un tā noteikti ir jāiegādājas, jo nākamreiz tās vairs nebūs.
Komunistiskā patērētāja reflekss nostrādā nevainojami.
Smalkāks paņēmiens ir pircējam paredzēta konstruktoram līdzīga spēle.
Šajā gadījumā preces tiek izkārtotas konstrukcijas veidā, kas atgādina pili. Pils sienas tiek veidotas no precēm ar augstu pieprasījumu, bet tās iekšpusē novieto kaut ko pavisam mazsvarīgu.
Pircējs paņem daļu no pils — proti, labu preci — un vienlaikus arī to, kas atrodas tās iekšpusē.
Un tas vēl nav viss.
Atcerieties, kā katru reizi, gaidot savu kārtu pie kases, jūsu acis, cenšoties aizpildīt laiku, bezmērķīgi klejo pa īpašajiem plauktiņiem, kas vienmēr atrodas pie kases.
Un tad jūs tomēr paņemat kādu košļājamo gumiju vai konfekti.
Arī tā nav nejaušība. Tas viss ir pārdomāta lielveikala politika.

Mēs esam minējuši tikai nelielu daļu no šiem trikiem, kas pircējiem paliek apslēpti. Veikalu īpašnieku izdomai patiesi nav robežu.
Tirdzniecības uzņēmumi izmanto visdažādākos paņēmienus, lai piesaistītu pircējus un „palīdzētu” viņiem izvēlēties preces.
Piemēram, kāds Nīderlandes lielveikala īpašnieks izdomāja interesantu reklāmas triku. Viņš savā veikalā ieviesa divu veidu iepirkumu grozus — pelēkus un sarkanus.
Pie ieejas bija skaidri redzams uzraksts, kas paskaidroja šo grozu krāsu nozīmi.
Kā jūs domājat, kam bija paredzēta katra krāsa?
Viss ir pārsteidzoši vienkārši.
Uzrakstā bija teikts: ja esat atnācis uz veikalu tikai iepirkties, ņemiet pelēko grozu. Bet, ja iepirkšanās laikā jūs… neiebilstu iepazīties ar kādu (!), izvēlieties sarkano grozu.

No vienas puses, tas ir lielisks izgudrojums, un Nīderlande atkal ir priekšgalā attiecību veidošanā starp dzimumiem.
Taču, no otras puses, romantiski noskaņoti cilvēki būs mazāk uzmanīgi pret iepriekš aprakstītajiem trikiem.
Noslēdzot mūsu virtuālo ekskursiju, piedāvāšu dažus praktiskus padomus tiem, kuri nevēlas pirkt to, ko patiesībā nevēlas.
Neatkarīgi no tā, vai dodaties uz veikalu iepirkties vai iepazīties ar kādu, ievērojiet šos ieteikumus:

1. Centieties veikalā neuzkavēties ilgi. Iepriekš izplānojiet maršrutu un ātri izstaigājiet to, neatskatoties, gluži kā pasakā, šķērsojot apburto mežu.
2. Nepiedalieties skaļos reklāmas pasākumos, prezentācijās, izpārdošanās un tamlīdzīgās aktivitātēs.
3. Vislabāk jau iepriekš sastādīt nepieciešamo pirkumu sarakstu.
4. Svarīgi — neejiet iepirkties izsalkuši. Ja vien tas nav jūsu sākotnējais mērķis, noteikti iegādāsieties kaut ko uzkodām.
5. Centieties neņemt līdzi daudz naudas, bet tikai to summu, ko plānojat iztērēt lielveikalā.
6. Ieejot lielveikalā, ņemiet grozu — sarkanu vai pelēku, tam nav nozīmes —, nevis iepirkumu ratiņus. Ja ar vienu grozu nepietiek, paņemiet divus.
7. Un visbeidzot — centieties iepirkties vienā un tajā pašā lielveikalā. Pēc kāda laika jūs precīzi zināsiet, kur atrodas jums vajadzīgās preces.

Šajā vienkāršajā piemērā, manuprāt, diezgan skaidri redzams, ka, izdarot izvēli, cilvēks ārkārtīgi reti apzinās savu gribas brīvību un vēl retāk to īsteno.

Mums tikai šķiet, ka apkārtējā pasaule mierīgi un bezrūpīgi gaida brīdi, kad mēs izpaudīsim savas daudzās vēlmes.
Patiesībā pasaulē nav nemaz tik daudz cilvēku, kuri patiešām spēj savas vēlmes īstenot darbībā. Visi pārējie, diemžēl, neapzināti pilda to cilvēku gribu, kuri precīzi zina, kas viņiem ir vajadzīgs.

Nē, mūs neapstaro ar īpašiem stariem un nespiež kaut ko darīt pret mūsu gribu. Mums vienkārši skaisti un profesionāli izsaka piedāvājumus, no kuriem mēs nespējam atteikties.

Kā atšķirt savas vēlmes no uzspiestajām? Kā saprast, kādu izvēli es izdaru?
Pastāv diezgan vienkāršs tests, ko var izmantot jebkurā situācijā.
Lūk, kā tas darbojas: ja, izdarot kādu izvēli, jūs atbildat uz jautājumu „ko?” vai „kuru?”, varat būt pilnīgi pārliecināti, ka NEZINĀT, KO VĒLATIES.

Kad esat pats sev pārliecinoši noteicis savas vēlmes objektu, jums atliek tikai izvēlēties ērtāko un pareizāko ceļu, kā šo vēlmi īstenot.
Vienkāršāk sakot, ja izvēles procesā atbildat uz jautājumiem „kā?”, „ar kā palīdzību?” vai „kādā veidā?”, tad varat nešaubīties — JŪS IZDARĀT SAVU IZVĒLI.